Dienasgrāmata: Uz Kalugu pēc kapitālā remonta

(17.07.2008) Tā kā Salvja bobika motors nebija atdzīvināms, tam vajadzēja veikt kapitālo remontu. Vilkām auto uz ap 50km attālumā esošo pilsētu Kalugu un tuvākajā Gaz (bobikiem ir gaz, t.i. Volgas, motori) servisā meklējām kādu, kas mums varētu šai lietā palīdzēt,
diemžēl servisā visi meistari aizņemti uz vismaz nākamajām trim dienām. Tik ilgi negribējām gaidīt, stāstījām par savu problēmu, līdz viens no meistariem atcerējās par savu draugu – „motoristu” Valēriju.

Liene, Vika un Pēteris bija devušies apskatīt Kalugu, soloties drīz būt atpakaļ, taču tā arī nesagaidījām - bija jādodas pie motormeistara. Savā tobrīd vēl supersliktajā krievu valodā (domāju, ka aprakstot zināšanas šobrīd, varētu to "super" ņemt nost) pastāstīju servisa administratorei kaut ko no sērijas "U nas neiģot motor, nam nada jehaķ čiņit. No naši druzja v gorod. Pažaluista skažitje, čto mi buģim abratna - nada ždaķ", un devāmies prom.

Pēc daudziem pagriezieniem nokļuvām pie viena, kurā vajadzēja pagriezties pa kreisi uz šauru divjoslu(viena katrā virzienā) ieliņu kopā ar vēl sešām mašīnu pilnām joslām. Mazliet nobijusies no šī skata, nolēmu, ka bez noteiktas rīcības ar Salvi trosē man tur pagriezties neizdosies, tādēļ vienkārši ņēmu un griezos, ignorējot no visām pusēm braucošās mašīnas. Izdevās. Pēc vēl dažiem pagriezieniem atdūrāmies pret garāžu rajonu. Kaut arī bijām brīdināti, ka nav diez ko prātīgi uzticēt automašīnu labošanu garāžu rajonu meistariem, neko darīt.

Toties motormeistars mums ieteica labu vietu, kur celt telti nakšņot - pāris kilometru no Kalugas, Ugras upes krastā. Atstājām Salvja bobi, braucām atpakaļ savākt Lieni, Viku un Cu no servisa (administratore visu bija sapratusi un nodevusi tālāk) un tad sešatā vienā bobī uz nākamo mājvietu. Aplūkojām potenciālo teltsvietu un secinājām, ka gribam uz otru krastu. Tur gan vietām bija ļoti dubļainas risas/ceļš, pa kuru man bez 4x4 negribētos braukt, taču Salvim ļoti labi sanāca arī bez. Beigās piezemējāmies šeit:


View Larger Map

Vieta bija laba, diezgan tīra upe blakus, arī neliela pludmalīte. Peldējāmies, sauļojāmies, taču gandrīz katru dienu arī lija.

Kamēr gaidījām remonta beigas, nolēmām, ka nebūtu par ļaunu palūgt motoristam apskatīt arī Betijas motoru no iekšpuses. Tā rezultātā kopā piecas dienas un piecas naktis nodzīvojāmies pa Kalugu un tās apkaimi.

Dienasgrāmata: Zili zaļie pierobežas prieki

Viktorija raksta:

Pierobeža zili zaļā, klāta ar aizaugušiem laukiem, mežiem, mazām sādžām ar dīvainiem nosaukumiem, piemēram, Sukino, Boļšije Kozli, Derevņa N un vecticībnieku zilā tonī krāsotām mājiņām, upītēm un ezeriem. Pirmo naktsmāju meklēšana sagādāja īpatnēju piedzīvojumu- ap diviem naktī nolēmām nogriezties no ceļa un izvietot teltis kaut kur pļaviņā. Izvēlējāmies pagriezienu ar norādi, taču aptuveni pēc 20 metriem ceļš beidzās un abas mašīnas gandrīz iestiga dubļos. Tā mēs pirmo reizi dabūjām runāt dažādas pieklājības pakāpes pateicības vārdus ceļu pārvaldei, izmēģināt spēkus naksnīgajā stumšanā un iedarbināt 4reiz4.
Šis reģions interesants arī ar daudzajām ar roku gleznotajām brīdinājuma zīmēm, piemēram, par to,ka jāsargā meži, un dažādiem kara pieminekļiem- ceļmalā uz podestiem izvietotajiem tankiem, bruņumašīnām un dīvainām kompozīcijām.


Nākamo nakti pārlaidām sādžā Šelkovino. Tur nonācām, jo sabojājās puišu mašīnas motors. Ar vietējo palīdzību visu vakaru neveiksmīgi mēģinājām to salabot. Tajā vakarā manīju vairākus viendzimuma jaunīšu pārīšus, kas pastaigājās, klausoties mūziku no saviem mobilajiem telefoniem. Starp puišiem iecienītākā izrādījās grupas Rammstein daiļrade.

Sādžā atrodas mistiskas pussagruvusi baznīca ar aptuveni 45 metrus augstu torni. No rīta piecēlos agrāk, lai nofilmētu baznīcu un sastapos ar uzbeku strādniekiem, kas baznīcu renovē. Ar viņu palīdzību pa stalažām uzrāpos līdz pašai torņa virsotnei, parunājos ar strādniekiem un nofilmēju zilzaļo apkārtni. Nokāpu lejā un tikai tad mani pārņēma bailes par nupat veikto pasākumu, kas izpaudās kā muskuļu trīce visā organismā.

Dienasgrāmata: pats sākums

Sāksim publicēt šeit un ne tikai šeit atmiņas par mūsu braucienu. Vika jau sarakstījusi dienasgrāmatu tālāk, tādēļ nekas cits neatliek, kā pastāstīt par pašu sākumu (ar pāris bildēm).

Bijām cerējuši izbraukt 14.jūlijā ap 7iem vakarā no Rīgas, taču kā jau pēc Mērfija likumiem stingrāk nospraustās (lasi - preses relīzē paziņotās) lietas nenotiek pēc dalībnieku gribēšanas. Raidījumam "Tautas balss" un avīzei "5 minūtes" nācās filmēt/fotografēt tikai vienu bobi un 5 dalībniekus, jo Salvis ar nepaspētiem darbiem un otru bobiku paredzētajā izbraukšanas brīdī joprojām atradās Mazsalacā. Iemesls - Lancia priekšējie beņķi priekš bobja izrādījās pa augstu, līdz ar to nācās pārmetināt, lai spētu starp stūri un krēslu ietilpt. Tā kā "meiteņu" bobikā nekādas tamlīdzīgas ekstras netika taisītas, bija arī mazāk problēmu. Visas mantas, kas vēlāk tika sadalītas uz abiem auto, gan Betijā satilpināt bija pagrūti.


Lai nu kā, ap pulksten deviņiem vakarā Salvis ar bobi bij klāt, pa to laiku paspējām uzlīmēt sponsoru uzlīmes, kā arī sazvanīties ar Daugavpili, lai sarunātu cilvēku Rīgā, kas spētu mums atdot iztulkotos, notariāli apstiprinātos dokumentus, ko dienas laikā bija aizmirsies paķert no tulkošanas kantora. Bučas, apskāvieni, bildēšana un atvadu mājieni, un abas ekipāžas atstāja VEF kultūras pili. Fiksi "ieskrējām" pie Salvja, tad pie Pēterīša, un devāmies uz Ogri, kur neparedzētiem gadījumiem cienījamā tempā tika saorganizēta pirts un 6 cilvēku izguldīšana.

Nākamajā rītā (15.07.2008) cēlāmies 5os, izmēģinājām sponsoru doto pārtiku (Daugavas piena produktus, BLC gaļu, Mārupes tomātus) un devāmies tālēs zilajās, precīzāk, biezajā miglā. Mārtiņš tā kārtīgi pirmo reizi iemēģināja bobika vadīšanu, tādēļ šī bija viena no tām retajām reizēm, kad meitenes brauciena laikā bija aizskrējušas nedaudz pa priekšu.


Ap pusdienlaiku bijām pie robežpunkta, nedaudz papļāpājām ar vienu no priekšā esošajām 17 holandiešu ekipāžām, kas devās uz Pekinas olimpiskajām spēlēm (Peking Challenge), piekārtojām bobikus un garlaikojāmies. Ap astoņiem vakarā beidzot bijām robežai pāri. Iespējams, ka holandieši jau robežsargus bija pietiekami nokaitinājuši, jo puišiem pietika tikai izkrāmēt no mašīnas kartupeļus, gurķus, sieru un pāris somas, lai robežsargi secinātu, ka arī šitie nav īsti normāli. Meitenēm pajautāja, ko mēs vedam. Atbildējām - principā to pašu, ko puiši - pārtiku, drēbes. Robežsardze jautāja - un kas vēl jums ir līdzi. Liene paskatījās, kas tad vēl tāds, un pateica, ka ģitāra. Ar to robežsardzei pietika - sieviete piegāja pie savas kolēģes pie lodziņa un ar šausmām teica (tulk.) - Nezinu, ko ar viņiem darīt... Viņiem tur ir ģitāra... Vēl var piebilst, ka mēs pārliecinoši stāstījām, ka dosimies uz Maskavu, jo Maskavas viesnīca Kuzminki bija galapunkts, kas minēts vīzām līdzi iedotajās paskaidrojošajās lapiņās.

Iepirkām saldējumu pirmajā tankštellē, sabildējāmies,


sapildījām lēto benzīnu un, vakaram laižoties pār Krievijas ceļiem, devāmies austrumu virzienā.

Eclipse Tour brauciens noslēdzies

Vakar ap 22:30 ekspedīcijas dalibnieki biedzot sasniedza Rīgu, tikai divas dienas pēc sākotnēji plānotā aptuvenā ierakšanās laika. Bučas, mazliet sarunu un visi izklīda pa mājām, lai uzkrātu spēkus, apkopotu domas un dotos uz savām darba vietām (lielākajai daļai ekspedīcijas dalībnieku darbā bija jāierodas jau pirmdien). Lai arī ekspedīcija ir beigusies, šis emuārs savu eksistenci visticamāk vēl nebeigs, jo tuvākajā laikā paredzēts publicēt dalībnieku dienasgrāmatu. Dažas bildes no sagaidīšanas:

Dalībnieku sagaidīšana

Šobrīd Novosibirskas Saules aptumsuma vērotāji varētu būt mazāk kā 200 km attālumā no Rīgas.

Viņi ziņo, ka aptuvenais ierašanās laiks Rīgā varētu būt no 21:00 līdz 22:00 (var arī būt vēlāk, tfu tfu tfu) pie VEF kultūras pils. Ja arī tu gribi redzēt sešus cilvēkus, kas nobraukuši aptuveni 11 000 kilometrus pa Krieviju un Kazahstānu ar "bobikiem" (UAZ), tad esi laipni gaidīts sagaidītāju pulkā.

Tiekamies pie VEF!

Dalībnieki sagaidīti :)

Jauns prognozētais ierašanās laiks

Braucēji Visumu ap sevi kustina ātrāk kā biju plānojis, prognozējamais ierašanās laiks ap 22:00. Laiks vēl tiks precizēts, kad braucēji būs tikuši līdz Ogrei.

Eclipse Tour atgriežas Latvijā

Brauciena dalībnieki ir vieksmīgi šķērsojuši Latvijas-Krievijas robežu un pamazām tuvojas Rīgai. Šobrīd plānots, ka dalībnieku sagaidīšana notiks šovakar ap divpadsmitiem naktī, stāvlaukumā pieVEF kultūras pils, vai stāvlaukumā pie Elkot Plaza (turpat netālu). Precīzāka informācija par ierašanās laiku un sagaidīšanas vietu vēl tiks publicēta.

Divdesmit devītā diena

Dalībnieki šobrīd stāv uz Krievijas - Latvijas robežas, gatavi atgriezties Latvijā. Vakarnakt divos kāds bobis esot griezis saulītes uz Sarkanā laukuma Mauzoleja priekšā. Šodien tiekot iepirktas pēdējās mantas veikalos, ko gribētu paņemt līdzi pāri robežai (visādi našķi un akcīzes preces).

Paredzams, ka šovakar dalībnieki šķērsos robežu. Rīt, pavisam noteikti, viņus būs iespējams sagaidīt, tikai vēl nezinu kur. Tas tiks noskaidrots pavisam drīz - sekojiet notikumu attīstībai!

Divdesmit astotā diena

Dalībnieki šorīt pamodās Čeboksaros un kopā turpina ceļu uz Latviju. Laikam puišiem vajadzēja piedzerties un meitenēm izvēdināt galvu pa blakusceļiem, lai lielākos strīdi tiktu nolīdzināti.

Lielākajai daļai no dalībnieku šorīt vajadzēja atrasties savās darba vietās, lai gan fakti rāda, ka viņi tur nebūs vēl 2-3 dienas. Tik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai bez tehniskajām ķibelēm atbrauktu no vietas, kur viņi šobrīd ir. Dalībnieku vīzas beidzas rīt, 12. augustā, tāpēc ir arī variants, ka dalībnieki centīsies visu paveikt arī pa vienu dienu, kas arī nav nereāli.

Meiteņu mašinai "Betijai" ir nomainīts radiators un karburators.

Ap pulkstens 23 pēc Latvijas laika un 24 pēc Maskavas laika, dalībnieki atrodas ap vai iekš Maskavas. Meiteņu ekipāža ar "Betiju" apbraukšot pilsētu pa apvedceļu, puišu ekipāža taranēs pilsētu caurbraucot. Neapstiprinātas ziņas, ka puišu mašīnai nokritis izpūtējs.

Norises karte.

Divdesmit piektā diena

Es īsti nezinu kā nodefinēt braukšanu "atsevišķi" ar 5 minūšu intervālu, bet nu tā iet, ka sasēdina katru dzimumu savā mašīnā un papildina to visu ar problēmām. Ceļotāji ir aptuveni 2200 kilometrus (pa taisnu līniju) no Rīgas un meiteņu bobis ziņo, ka tuvojas Jekaterinburgai.

Izrādās, ka puišu bobī ir Lāču maize (tātad nav apdalīti ar ēdienu), tiesa, meiteņu bobim maize sāk beigties.

Interesants piedzīvojums Omskā - meitenes labojušas savu bobi pie "zekiem" jeb cietumniekiem stingra režīma cietumā. Laikam ir salabojuši, jo viss ripojot. Pabraukušas garām Jekaterinburgai.

Puišu bobika ekipāža no bēdām esot vakar apdzērušies, pēc tam kolhozā sapirkuši pilnas kannas ar lētu degvielu un šobrīd traucoties pakaļ meiteņu ekipāžai.

Norises karte.

Gribi iepazīt cilvēku - uzkāp kopā ar viņu kalnos

Šādi gribas teikt, vērojot pēdējos notikumus komandā. Uzreiz piebildīšu, ka ne viens nav aizlidojis mājās vai kur citur, visi joprojām veseli un brauc ar tiem pašiem diviem bobikiem.

Dažas dienas atpakaļ ("vadzis ir lūzis" 5. augustā) ir notikusi šķelšanās komandā, kas tiek pamatota ar viedokļu nesaskaņām, kā rezultātā ir izveidojušās meiteņu un puišu komandas (šī iemesla dēļ arī divi twitter konti par ko rakstīju jau iepriekš). No Novosibirskas līdz Omskai abas ekipāžas ir braukušas ar ~10 minūšu atstarpi starp auto, tomēr šobrīd jau ekipāžas ir krietni tālāk viena no otras.

Šķelšanās rezultātā puišu ekipāžai palika remonta instrumenti, velkamais striķis kā arī dators, GPS uztvērējs un laba karte. Tomēr arī meiteņu ekipāžai ir savs trumpis - pie viņām palika visa pārtika! Remonta instrumentus un velkamo striķi viņas ir iegādājušās kaut kur pa ceļam, savukārt karte, lai arī ne tik laba kā puišiem, tomēr ir. Tāpar ir arī GPS uztvērējs un dators. Pa ceļam ir paņemts stopotājs, kas brauc kopā ar viņām līdz Jekaterinburgai un pa ceļam palīdz iestumt bobiku, kad tāda vajadzība rodas.

Jaunumi par tehnikas "izturību":
Puišu bobikam vēl pirms 6. augusta ir mainīta motora galvas blīve, kā arī slīpēta pati motora galva, savukārt meiteņu bobikam braucot ir salūzis ģeneratora kronšteins, kā rezultātā ģenerators devies brīvā lidojumā radiatora virzienā, kur arī lidojums ir beidzies. Pirms tam abiem bobikiem ir bijušas problēmas ar starteriem, kā arī pagriezieni uz brīdi pazuduši. Kā izsakās Agnese: "tie jau tādi sīkumi vien" un abi bobiki atkal brauc.

Spriežot pēc pēdējām ziņām no puišu ekipāžas, viņi atkal labo motoru, savukārt meiteņu ekipāža braši labo sava bobika karburatoru.

Pēc sarunas ar ekspedīcijas vadītāju jāsecina, ka neskatoties uz visām likstām, ceļotāju noskaņojums ir možš un vērtējams ļoti pozitīvi!

Izmaiņas ziņu publikācijā

Ņemot vērā izmaiņas komandā (par pastāstīsim nākamajos ierakstos), turpmāk īsās ziņas no puišu ekipāžas tiks publicētas šeit: http://twitter.com/eclipsetour2
savukārt meiteņu ekipāža turpinās izmantot šo: http://twitter.com/eclipsetour

Pieraksti no ceļotāju diensagrāmatas

Pēteris raksta:

Ceļā uz Kazakhstānu bijām aizkavējušies Kalugā -- bobiku motoriem tika veikts kapitālais remonts. Kad beidzot tas ir galā un abi bobiki atkal kustas, pakojam mantas un dodamies tālāk. Kavējoties vienā vietā un bezdarbībā komandas morāle bija noslīdējusi krietni zemu, bet nu beidzot braši ripojam, nobrieduši braukt dienu un nakti lai atgūtu iekavēto.

22. jūlijs

Vēlā pēcpusdienā iztūļājamies no savas apmešanas vietas, tālākais ceļš ved uz Tulu, Tambovu, Saratovu, tad Krievijas-Kazakhstānas robežpunktu Ozinki. Cerot ieekonomēt laiku un attālumu, izmainām sākotnēji plānoto maršrutu uz Tambovu. Mērot taisnā līnijā, apmēram 110km veiksim pa mazajiem ceļiem, lai nebūtu līkums pa lielajām šosejām. "Pa taisno" nesanāk pārāk taisni vai ātri -- mazie ceļi ir viduvējā stāvoklī un ir līkumaini. Viegli nomaldīties, bez GPS un satelītkartēm mēs tur mestu cilpas ilgi. Vienubrīd satelītkartē saskatāmais un autoceļu atlasā atzīmētais ceļš kļūst pavisam aizaudzis, un, visiem par sajūsmu, atduras pie dzelzceļa sliedēm bez pārbrauktuves. Pārbrauktuves zīme ir, bet tas arī viss -- priekšā "plikas" sliedes, tālumā spīd semaforu gaismiņas. Bobiki, sajūgam jauki smirdot, tiek sliedēm pāri, turpinām virzīties pa aizaugušo ceļu. Tas pēc neilga laiciņā pāriet labā, asfaltētā ceļā. Ir jau vēls, tumšs. Uz ceļa daudz pūces, mums tuvojoties tās ceļas spārnos.

Biju mašīnā paņēmis katlu ar Kalugā savārītu un neizēstu zupu un strēbu to brīžos, kad mašīna piestāja. Vēlāk katlā liku mobilo telefonu lai mūzika skaļāk skanētu, telefons nosmērējās ar zupu un es laizīju no telefona zupu nost.

23. jūlijs

Miestos uz ielām daudz jauniešu, pīpē, dzer. Vietējā nakts dzīve -- klubu kur izklaidēties nav, staigā pa ielām, satiekas, mīcās un bučojas. Kādā vietā pretī nāca manāmi iereibušas meitenes, no kurām viena krūšturī, sauc un māj ar rokām. Atvēru durvis lai uzsauktu pretī, pa durvīm gandrīz izbira zupas katls, un pēc tam kādu laiku likās, ka pa durvīm tiešām izkritis papīra dvielis, bet tas tomēr vēlāk mašīnā atradās.

Pēdējā miestā pirms lielās šosejas piestājam benzīntankā un tur džeki pie bembja:
-- Otkuda vi?
-- Iz Latvii!
-- Õ, prikoļno!
Benzīntankā uz asfalta bija arī milzu sienāži.

Pa šoseju uz Tambovu, Saratovu ceļš miegains, vienmuļš. Paiet nakts, maldoties cauri Tambovai uzaust rīts, rīta saulē bildējamies pie saulespuķu lauka, Salvis pat iebrauc ar bobi saulespuķēs. Mūs nostopē milicis un mēs kādu gabalu viņu pavedam mašīnā. Saratovā ierodamies jau pusdienslaikā, karsts, sastrēgumi, vajadzīgās adreses meklēšana. Viktorijas caur CouchSurfing atrastā meitene izrādās jauka un viņas dzīvoklis izrādās lieliska vieta, kur nomazgāties, nogāzties un izgulēties līdz vakaram.

Vakarā karstums pārgājis, kurbulējam bobikus, braucam pāri Volgai un tālāk robežas virzienā. Mūs aptur ceļu policija un liek pusplikajam Salvim uzvilkt kreklu mugurā. Par uzvilkto t-kreklu ir iebildums -- kāpēc tāds saburzījies. Atkal braucam pa nakts vēsumu. Pa laikam apstāšanās lai ielietu radiatorā ūdeni. Vienā apstāšanās reizē no tumsas tukšas šosejas vidū mums piesitas mazs kaķēns.

24. jūlijs

Kazakhstānas robežu sasniedzam austot gaismai. Robežsargs būdiņā ir aizmidzis uz klaviatūras un atmostas vairākas minūtes. Mašīnu bagāžas pārbaude notiek uzlecošas saules staros. Aizdomīgie robežsargi liek izkrāmēt visas mantas un uzšķērž kartona kastes, kurās ir ātri pagatavojamās putriņas. Līdz ar robežas sasniegšanu nomainās apkārtējā vide -- mežu un pļavu vietā nu ir smiltis, zemi krūmi un reta zāle. Saulei pakāpjoties var arī just, ka ir karstāks. Mazā būdiņā tūlīt aiz robežas nopērkam mašīnu Kazakhstānas apdrošināsanas un turpinām ceļu Uraļskas virzienā.

Divdesmit otrā diena

Diemžēl man ir zināms ne vairāk kā jums - braucēji ir palikuši tikai trīs un turklāt vēl apmaldījušies un bez benzīna. Zīlēšu, ka Novosibirskā kāds vai visas meitenes ir iekāpušas lidmašīnā un devušās uz Latviju.

Divdesmit pirmā diena

Bobiku mazgāšanas diena

Divdesmitā diena

Ilgi gaidīto notikumu dalībnieki vēroja ļoti netālu, taču ne savā galamērķi - Novosibirskā. Pilnais saules aptumsums tika sagaidīts un vērots uz Kazahstānas - Krievijas robežpunkta 400 km attālumā no Novosibirskas, kamēr tika pārbaudītas visas mantas - ieskaitot līdzi vestās maizes iekšpusi.

Šobrīd tiek ziņots, ka ir palikuši pieci dalībnieki (nav zināms kurš un kapēc ir apēsts). Abi bobiki atkal esot salūzuši, bet dalībnieki atrodas 100 kilometrus no Novosibirskas (nav zināms vai braucot no vai dodoties uz).

Norises karte.