Cerams, ka šim blogam reiz saņemsimies uzrakstīt turpinājumu. Kad tas notiks, tad rezultāts būs redzams iekš http://2008.eclipse-tour.org/blog
Bilžu vietas taupīšanas nolūkā izvākšu bildītes no šejienes ārā. Jaunajā lapā, protams, viss ir ar visām bildēm.
pirmdiena, 2010. gada 25. janvāris
svētdiena, 2008. gada 7. septembris
Kosmonautika, Ļenins un elektroepilators.
No Vikas dienasgrāmatas ar manu iespraudumu par muzeju
22.07.2008. Šeit nav skaistu pastkartīšu, toties jūtama sen mirušā Kostjas Ciolkovska klātbūtne- šeit ir gan viņa muzejs, gan viņam veltītā ekspozīcija Kosmonautikas muzejā, gan viņa kaps, kas atrodas viņa vārda nosauktā parka centrā. Parku apdzīvo pensionēta vecuma sievietes ar pilnu make-up un smalkām platmalēm. Raķešzinātnes pamatlicējs Ciolkovskis ne tikai būvēja dirižabļus un mācīja bērniem dabas zinātņu noslēpumus, bet arī bija pirmās padomju zinātniski fantastiskās filmas „Kosmiskais reiss” zinātniskais konsultants.
-----
Apskatījām muzeju ar dažādiem kosmiskajiem aparātiem, kuru identiskie dvīņi jau sen devušies kosmosā, vai arī kuri domāti kā prototipi nākotnes ceļojumu kuģiem. Atsevišķas vitrīnas veltītas Latvijas zinātniekiem Fridriham Canderam un akadēmiķim Keldišam. Ļoti interesanta likās ēdamā vitrīna – izrādās, ka kosmonautiem otrajās brokastīs bija paredzēts ēst centimetru lielos kubikos sadalītu Rīgas baltmaizi.
-----
Kalugas sabiedriskais transports izceļas ar īpaši mājīgu interjeru- saloni rotāti ar mākslīgiem ziediem un aizmugurējais stikls- ar sienas tepiķi. Par braucienu jāmaksā izkāpjot. Laipnā kontroliere gan teica, ka šāda sistēma atvieglo dzīvi zaķiem.
Vairāki vietējie mužiki man apjautājās vai tiesa, ka katrs otrais latvietis saistīts ar SS un fašismu un vai krievvalodīgo liktenis Latvijā ir TIK traģisks. Iepazinos arī ar vietējo autoritāti Sergeju, kuram augšžoklī bija 10 zelta zobi. Pēc šīm sarunām naktī sapņoju, ka SSieši mani pratina, spiežot ar metāla presi sirds rajonā. Uztrūkos no sapņa un konstatēju, ka es patiesi esmu piespiesta pie zemes- man virsū uzvēlās smagais telts biedrs Pēteris.
Vīriešiem ir sācies epilācijas trakums, Salvis noepilēja visas kājas, Pēteris arī darbojas šajā virzienā. Tikai lielākā daļa meiteņu bradā apkārt ar matainām kājām.
Vakar bijām ekskursijā uz Tulu. Man visiespaidīgākais likās milzīgais centrālais laukums, kurā gigantiskais granīta Ļenins sadzīvo ar balto pilsētas administrācijas ēku un skeiteru rampu. Ļenina skatiens katru dienu redz Tulas nākotni- stilīgos jauniešus ar skeitiem, divriteņiem, magnetofoniem un aliņiem. Laukuma otrajā pusē izvietota Tulas svēto katedrāle. Tā komunisms draudzīgi sadzīvo ar reliģiju un kapitālismu.
Patvāru un ieroču muzejos mēs netikām, jo pirmdienas tajos ir brīvdienas, toties atradām lielu senlaicīgu kinoteātri, kura priekštelpas bija rotātas ar goda dēļu stilā veidotām ekspozīcijām par tuliešiem- Otrā pasaules kara veterāniem un padomju kino mākslas pērlēm. Dežurante pastāstīja, ka kinoteātra dalībnieki sadarbojas ar vietējiem bērnu dārziem un rāda bērniem multenes par brīvu. Tulā nopirkām gardus prjanikus ar dažādiem pildījumiem.
Šodien beigsies abu bobiku remonts. Plānojam braukt bez apstājas līdz Sarātovai, kur caur couchsurfing sarunāju mūsu komandai pit-stopu. Meiteņu mašīna ir dziedoša, savukārt puiši klausās hītus pa radio.
22.07.2008. Šeit nav skaistu pastkartīšu, toties jūtama sen mirušā Kostjas Ciolkovska klātbūtne- šeit ir gan viņa muzejs, gan viņam veltītā ekspozīcija Kosmonautikas muzejā, gan viņa kaps, kas atrodas viņa vārda nosauktā parka centrā. Parku apdzīvo pensionēta vecuma sievietes ar pilnu make-up un smalkām platmalēm. Raķešzinātnes pamatlicējs Ciolkovskis ne tikai būvēja dirižabļus un mācīja bērniem dabas zinātņu noslēpumus, bet arī bija pirmās padomju zinātniski fantastiskās filmas „Kosmiskais reiss” zinātniskais konsultants.
-----Apskatījām muzeju ar dažādiem kosmiskajiem aparātiem, kuru identiskie dvīņi jau sen devušies kosmosā, vai arī kuri domāti kā prototipi nākotnes ceļojumu kuģiem. Atsevišķas vitrīnas veltītas Latvijas zinātniekiem Fridriham Canderam un akadēmiķim Keldišam. Ļoti interesanta likās ēdamā vitrīna – izrādās, ka kosmonautiem otrajās brokastīs bija paredzēts ēst centimetru lielos kubikos sadalītu Rīgas baltmaizi.
-----Kalugas sabiedriskais transports izceļas ar īpaši mājīgu interjeru- saloni rotāti ar mākslīgiem ziediem un aizmugurējais stikls- ar sienas tepiķi. Par braucienu jāmaksā izkāpjot. Laipnā kontroliere gan teica, ka šāda sistēma atvieglo dzīvi zaķiem.
Vairāki vietējie mužiki man apjautājās vai tiesa, ka katrs otrais latvietis saistīts ar SS un fašismu un vai krievvalodīgo liktenis Latvijā ir TIK traģisks. Iepazinos arī ar vietējo autoritāti Sergeju, kuram augšžoklī bija 10 zelta zobi. Pēc šīm sarunām naktī sapņoju, ka SSieši mani pratina, spiežot ar metāla presi sirds rajonā. Uztrūkos no sapņa un konstatēju, ka es patiesi esmu piespiesta pie zemes- man virsū uzvēlās smagais telts biedrs Pēteris.
Vīriešiem ir sācies epilācijas trakums, Salvis noepilēja visas kājas, Pēteris arī darbojas šajā virzienā. Tikai lielākā daļa meiteņu bradā apkārt ar matainām kājām.
Vakar bijām ekskursijā uz Tulu. Man visiespaidīgākais likās milzīgais centrālais laukums, kurā gigantiskais granīta Ļenins sadzīvo ar balto pilsētas administrācijas ēku un skeiteru rampu. Ļenina skatiens katru dienu redz Tulas nākotni- stilīgos jauniešus ar skeitiem, divriteņiem, magnetofoniem un aliņiem. Laukuma otrajā pusē izvietota Tulas svēto katedrāle. Tā komunisms draudzīgi sadzīvo ar reliģiju un kapitālismu.
Patvāru un ieroču muzejos mēs netikām, jo pirmdienas tajos ir brīvdienas, toties atradām lielu senlaicīgu kinoteātri, kura priekštelpas bija rotātas ar goda dēļu stilā veidotām ekspozīcijām par tuliešiem- Otrā pasaules kara veterāniem un padomju kino mākslas pērlēm. Dežurante pastāstīja, ka kinoteātra dalībnieki sadarbojas ar vietējiem bērnu dārziem un rāda bērniem multenes par brīvu. Tulā nopirkām gardus prjanikus ar dažādiem pildījumiem.
Šodien beigsies abu bobiku remonts. Plānojam braukt bez apstājas līdz Sarātovai, kur caur couchsurfing sarunāju mūsu komandai pit-stopu. Meiteņu mašīna ir dziedoša, savukārt puiši klausās hītus pa radio.
svētdiena, 2008. gada 31. augusts
Dienasgrāmata: Uz Kalugu pēc kapitālā remonta
(17.07.2008) Tā kā Salvja bobika motors nebija atdzīvināms, tam vajadzēja veikt kapitālo remontu. Vilkām auto uz ap 50km attālumā esošo pilsētu Kalugu un tuvākajā Gaz (bobikiem ir gaz, t.i. Volgas, motori) servisā meklējām kādu, kas mums varētu šai lietā palīdzēt,
diemžēl servisā visi meistari aizņemti uz vismaz nākamajām trim dienām. Tik ilgi negribējām gaidīt, stāstījām par savu problēmu, līdz viens no meistariem atcerējās par savu draugu – „motoristu” Valēriju.
Liene, Vika un Pēteris bija devušies apskatīt Kalugu, soloties drīz būt atpakaļ, taču tā arī nesagaidījām - bija jādodas pie motormeistara. Savā tobrīd vēl supersliktajā krievu valodā (domāju, ka aprakstot zināšanas šobrīd, varētu to "super" ņemt nost) pastāstīju servisa administratorei kaut ko no sērijas "U nas neiģot motor, nam nada jehaķ čiņit. No naši druzja v gorod. Pažaluista skažitje, čto mi buģim abratna - nada ždaķ", un devāmies prom.
Pēc daudziem pagriezieniem nokļuvām pie viena, kurā vajadzēja pagriezties pa kreisi uz šauru divjoslu(viena katrā virzienā) ieliņu kopā ar vēl sešām mašīnu pilnām joslām. Mazliet nobijusies no šī skata, nolēmu, ka bez noteiktas rīcības ar Salvi trosē man tur pagriezties neizdosies, tādēļ vienkārši ņēmu un griezos, ignorējot no visām pusēm braucošās mašīnas. Izdevās. Pēc vēl dažiem pagriezieniem atdūrāmies pret garāžu rajonu. Kaut arī bijām brīdināti, ka nav diez ko prātīgi uzticēt automašīnu labošanu garāžu rajonu meistariem, neko darīt.
Toties motormeistars mums ieteica labu vietu, kur celt telti nakšņot - pāris kilometru no Kalugas, Ugras upes krastā. Atstājām Salvja bobi, braucām atpakaļ savākt Lieni, Viku un Cu no servisa (administratore visu bija sapratusi un nodevusi tālāk) un tad sešatā vienā bobī uz nākamo mājvietu. Aplūkojām potenciālo teltsvietu un secinājām, ka gribam uz otru krastu. Tur gan vietām bija ļoti dubļainas risas/ceļš, pa kuru man bez 4x4 negribētos braukt, taču Salvim ļoti labi sanāca arī bez. Beigās piezemējāmies šeit:
View Larger Map
Vieta bija laba, diezgan tīra upe blakus, arī neliela pludmalīte. Peldējāmies, sauļojāmies, taču gandrīz katru dienu arī lija.
Kamēr gaidījām remonta beigas, nolēmām, ka nebūtu par ļaunu palūgt motoristam apskatīt arī Betijas motoru no iekšpuses. Tā rezultātā kopā piecas dienas un piecas naktis nodzīvojāmies pa Kalugu un tās apkaimi.
diemžēl servisā visi meistari aizņemti uz vismaz nākamajām trim dienām. Tik ilgi negribējām gaidīt, stāstījām par savu problēmu, līdz viens no meistariem atcerējās par savu draugu – „motoristu” Valēriju.
Liene, Vika un Pēteris bija devušies apskatīt Kalugu, soloties drīz būt atpakaļ, taču tā arī nesagaidījām - bija jādodas pie motormeistara. Savā tobrīd vēl supersliktajā krievu valodā (domāju, ka aprakstot zināšanas šobrīd, varētu to "super" ņemt nost) pastāstīju servisa administratorei kaut ko no sērijas "U nas neiģot motor, nam nada jehaķ čiņit. No naši druzja v gorod. Pažaluista skažitje, čto mi buģim abratna - nada ždaķ", un devāmies prom.
Pēc daudziem pagriezieniem nokļuvām pie viena, kurā vajadzēja pagriezties pa kreisi uz šauru divjoslu(viena katrā virzienā) ieliņu kopā ar vēl sešām mašīnu pilnām joslām. Mazliet nobijusies no šī skata, nolēmu, ka bez noteiktas rīcības ar Salvi trosē man tur pagriezties neizdosies, tādēļ vienkārši ņēmu un griezos, ignorējot no visām pusēm braucošās mašīnas. Izdevās. Pēc vēl dažiem pagriezieniem atdūrāmies pret garāžu rajonu. Kaut arī bijām brīdināti, ka nav diez ko prātīgi uzticēt automašīnu labošanu garāžu rajonu meistariem, neko darīt.
Toties motormeistars mums ieteica labu vietu, kur celt telti nakšņot - pāris kilometru no Kalugas, Ugras upes krastā. Atstājām Salvja bobi, braucām atpakaļ savākt Lieni, Viku un Cu no servisa (administratore visu bija sapratusi un nodevusi tālāk) un tad sešatā vienā bobī uz nākamo mājvietu. Aplūkojām potenciālo teltsvietu un secinājām, ka gribam uz otru krastu. Tur gan vietām bija ļoti dubļainas risas/ceļš, pa kuru man bez 4x4 negribētos braukt, taču Salvim ļoti labi sanāca arī bez. Beigās piezemējāmies šeit:
View Larger Map
Vieta bija laba, diezgan tīra upe blakus, arī neliela pludmalīte. Peldējāmies, sauļojāmies, taču gandrīz katru dienu arī lija.
Kamēr gaidījām remonta beigas, nolēmām, ka nebūtu par ļaunu palūgt motoristam apskatīt arī Betijas motoru no iekšpuses. Tā rezultātā kopā piecas dienas un piecas naktis nodzīvojāmies pa Kalugu un tās apkaimi.
trešdiena, 2008. gada 27. augusts
Dienasgrāmata: Zili zaļie pierobežas prieki
Viktorija raksta:
Pierobeža zili zaļā, klāta ar aizaugušiem laukiem, mežiem, mazām sādžām ar dīvainiem nosaukumiem, piemēram, Sukino, Boļšije Kozli, Derevņa N un vecticībnieku zilā tonī krāsotām mājiņām, upītēm un ezeriem. Pirmo naktsmāju meklēšana sagādāja īpatnēju piedzīvojumu- ap diviem naktī nolēmām nogriezties no ceļa un izvietot teltis kaut kur pļaviņā. Izvēlējāmies pagriezienu ar norādi, taču aptuveni pēc 20 metriem ceļš beidzās un abas mašīnas gandrīz iestiga dubļos. Tā mēs pirmo reizi dabūjām runāt dažādas pieklājības pakāpes pateicības vārdus ceļu pārvaldei, izmēģināt spēkus naksnīgajā stumšanā un iedarbināt 4reiz4.
Šis reģions interesants arī ar daudzajām ar roku gleznotajām brīdinājuma zīmēm, piemēram, par to,ka jāsargā meži, un dažādiem kara pieminekļiem- ceļmalā uz podestiem izvietotajiem tankiem, bruņumašīnām un dīvainām kompozīcijām.
Nākamo nakti pārlaidām sādžā Šelkovino. Tur nonācām, jo sabojājās puišu mašīnas motors. Ar vietējo palīdzību visu vakaru neveiksmīgi mēģinājām to salabot. Tajā vakarā manīju vairākus viendzimuma jaunīšu pārīšus, kas pastaigājās, klausoties mūziku no saviem mobilajiem telefoniem. Starp puišiem iecienītākā izrādījās grupas Rammstein daiļrade.
Sādžā atrodas mistiskas pussagruvusi baznīca ar aptuveni 45 metrus augstu torni. No rīta piecēlos agrāk, lai nofilmētu baznīcu un sastapos ar uzbeku strādniekiem, kas baznīcu renovē. Ar viņu palīdzību pa stalažām uzrāpos līdz pašai torņa virsotnei, parunājos ar strādniekiem un nofilmēju zilzaļo apkārtni. Nokāpu lejā un tikai tad mani pārņēma bailes par nupat veikto pasākumu, kas izpaudās kā muskuļu trīce visā organismā.
Pierobeža zili zaļā, klāta ar aizaugušiem laukiem, mežiem, mazām sādžām ar dīvainiem nosaukumiem, piemēram, Sukino, Boļšije Kozli, Derevņa N un vecticībnieku zilā tonī krāsotām mājiņām, upītēm un ezeriem. Pirmo naktsmāju meklēšana sagādāja īpatnēju piedzīvojumu- ap diviem naktī nolēmām nogriezties no ceļa un izvietot teltis kaut kur pļaviņā. Izvēlējāmies pagriezienu ar norādi, taču aptuveni pēc 20 metriem ceļš beidzās un abas mašīnas gandrīz iestiga dubļos. Tā mēs pirmo reizi dabūjām runāt dažādas pieklājības pakāpes pateicības vārdus ceļu pārvaldei, izmēģināt spēkus naksnīgajā stumšanā un iedarbināt 4reiz4.
Šis reģions interesants arī ar daudzajām ar roku gleznotajām brīdinājuma zīmēm, piemēram, par to,ka jāsargā meži, un dažādiem kara pieminekļiem- ceļmalā uz podestiem izvietotajiem tankiem, bruņumašīnām un dīvainām kompozīcijām.
Nākamo nakti pārlaidām sādžā Šelkovino. Tur nonācām, jo sabojājās puišu mašīnas motors. Ar vietējo palīdzību visu vakaru neveiksmīgi mēģinājām to salabot. Tajā vakarā manīju vairākus viendzimuma jaunīšu pārīšus, kas pastaigājās, klausoties mūziku no saviem mobilajiem telefoniem. Starp puišiem iecienītākā izrādījās grupas Rammstein daiļrade.
Sādžā atrodas mistiskas pussagruvusi baznīca ar aptuveni 45 metrus augstu torni. No rīta piecēlos agrāk, lai nofilmētu baznīcu un sastapos ar uzbeku strādniekiem, kas baznīcu renovē. Ar viņu palīdzību pa stalažām uzrāpos līdz pašai torņa virsotnei, parunājos ar strādniekiem un nofilmēju zilzaļo apkārtni. Nokāpu lejā un tikai tad mani pārņēma bailes par nupat veikto pasākumu, kas izpaudās kā muskuļu trīce visā organismā.
sestdiena, 2008. gada 23. augusts
Dienasgrāmata: pats sākums
Sāksim publicēt šeit un ne tikai šeit atmiņas par mūsu braucienu. Vika jau sarakstījusi dienasgrāmatu tālāk, tādēļ nekas cits neatliek, kā pastāstīt par pašu sākumu (ar pāris bildēm).
Bijām cerējuši izbraukt 14.jūlijā ap 7iem vakarā no Rīgas, taču kā jau pēc Mērfija likumiem stingrāk nospraustās (lasi - preses relīzē paziņotās) lietas nenotiek pēc dalībnieku gribēšanas. Raidījumam "Tautas balss" un avīzei "5 minūtes" nācās filmēt/fotografēt tikai vienu bobi un 5 dalībniekus, jo Salvis ar nepaspētiem darbiem un otru bobiku paredzētajā izbraukšanas brīdī joprojām atradās Mazsalacā. Iemesls - Lancia priekšējie beņķi priekš bobja izrādījās pa augstu, līdz ar to nācās pārmetināt, lai spētu starp stūri un krēslu ietilpt. Tā kā "meiteņu" bobikā nekādas tamlīdzīgas ekstras netika taisītas, bija arī mazāk problēmu. Visas mantas, kas vēlāk tika sadalītas uz abiem auto, gan Betijā satilpināt bija pagrūti.
Lai nu kā, ap pulksten deviņiem vakarā Salvis ar bobi bij klāt, pa to laiku paspējām uzlīmēt sponsoru uzlīmes, kā arī sazvanīties ar Daugavpili, lai sarunātu cilvēku Rīgā, kas spētu mums atdot iztulkotos, notariāli apstiprinātos dokumentus, ko dienas laikā bija aizmirsies paķert no tulkošanas kantora. Bučas, apskāvieni, bildēšana un atvadu mājieni, un abas ekipāžas atstāja VEF kultūras pili. Fiksi "ieskrējām" pie Salvja, tad pie Pēterīša, un devāmies uz Ogri, kur neparedzētiem gadījumiem cienījamā tempā tika saorganizēta pirts un 6 cilvēku izguldīšana.
Nākamajā rītā (15.07.2008) cēlāmies 5os, izmēģinājām sponsoru doto pārtiku (Daugavas piena produktus, BLC gaļu, Mārupes tomātus) un devāmies tālēs zilajās, precīzāk, biezajā miglā. Mārtiņš tā kārtīgi pirmo reizi iemēģināja bobika vadīšanu, tādēļ šī bija viena no tām retajām reizēm, kad meitenes brauciena laikā bija aizskrējušas nedaudz pa priekšu.
Ap pusdienlaiku bijām pie robežpunkta, nedaudz papļāpājām ar vienu no priekšā esošajām 17 holandiešu ekipāžām, kas devās uz Pekinas olimpiskajām spēlēm (Peking Challenge), piekārtojām bobikus un garlaikojāmies. Ap astoņiem vakarā beidzot bijām robežai pāri. Iespējams, ka holandieši jau robežsargus bija pietiekami nokaitinājuši, jo puišiem pietika tikai izkrāmēt no mašīnas kartupeļus, gurķus, sieru un pāris somas, lai robežsargi secinātu, ka arī šitie nav īsti normāli. Meitenēm pajautāja, ko mēs vedam. Atbildējām - principā to pašu, ko puiši - pārtiku, drēbes. Robežsardze jautāja - un kas vēl jums ir līdzi. Liene paskatījās, kas tad vēl tāds, un pateica, ka ģitāra. Ar to robežsardzei pietika - sieviete piegāja pie savas kolēģes pie lodziņa un ar šausmām teica (tulk.) - Nezinu, ko ar viņiem darīt... Viņiem tur ir ģitāra... Vēl var piebilst, ka mēs pārliecinoši stāstījām, ka dosimies uz Maskavu, jo Maskavas viesnīca Kuzminki bija galapunkts, kas minēts vīzām līdzi iedotajās paskaidrojošajās lapiņās.
Iepirkām saldējumu pirmajā tankštellē, sabildējāmies,
sapildījām lēto benzīnu un, vakaram laižoties pār Krievijas ceļiem, devāmies austrumu virzienā.
Bijām cerējuši izbraukt 14.jūlijā ap 7iem vakarā no Rīgas, taču kā jau pēc Mērfija likumiem stingrāk nospraustās (lasi - preses relīzē paziņotās) lietas nenotiek pēc dalībnieku gribēšanas. Raidījumam "Tautas balss" un avīzei "5 minūtes" nācās filmēt/fotografēt tikai vienu bobi un 5 dalībniekus, jo Salvis ar nepaspētiem darbiem un otru bobiku paredzētajā izbraukšanas brīdī joprojām atradās Mazsalacā. Iemesls - Lancia priekšējie beņķi priekš bobja izrādījās pa augstu, līdz ar to nācās pārmetināt, lai spētu starp stūri un krēslu ietilpt. Tā kā "meiteņu" bobikā nekādas tamlīdzīgas ekstras netika taisītas, bija arī mazāk problēmu. Visas mantas, kas vēlāk tika sadalītas uz abiem auto, gan Betijā satilpināt bija pagrūti.
Lai nu kā, ap pulksten deviņiem vakarā Salvis ar bobi bij klāt, pa to laiku paspējām uzlīmēt sponsoru uzlīmes, kā arī sazvanīties ar Daugavpili, lai sarunātu cilvēku Rīgā, kas spētu mums atdot iztulkotos, notariāli apstiprinātos dokumentus, ko dienas laikā bija aizmirsies paķert no tulkošanas kantora. Bučas, apskāvieni, bildēšana un atvadu mājieni, un abas ekipāžas atstāja VEF kultūras pili. Fiksi "ieskrējām" pie Salvja, tad pie Pēterīša, un devāmies uz Ogri, kur neparedzētiem gadījumiem cienījamā tempā tika saorganizēta pirts un 6 cilvēku izguldīšana.
Nākamajā rītā (15.07.2008) cēlāmies 5os, izmēģinājām sponsoru doto pārtiku (Daugavas piena produktus, BLC gaļu, Mārupes tomātus) un devāmies tālēs zilajās, precīzāk, biezajā miglā. Mārtiņš tā kārtīgi pirmo reizi iemēģināja bobika vadīšanu, tādēļ šī bija viena no tām retajām reizēm, kad meitenes brauciena laikā bija aizskrējušas nedaudz pa priekšu.
Ap pusdienlaiku bijām pie robežpunkta, nedaudz papļāpājām ar vienu no priekšā esošajām 17 holandiešu ekipāžām, kas devās uz Pekinas olimpiskajām spēlēm (Peking Challenge), piekārtojām bobikus un garlaikojāmies. Ap astoņiem vakarā beidzot bijām robežai pāri. Iespējams, ka holandieši jau robežsargus bija pietiekami nokaitinājuši, jo puišiem pietika tikai izkrāmēt no mašīnas kartupeļus, gurķus, sieru un pāris somas, lai robežsargi secinātu, ka arī šitie nav īsti normāli. Meitenēm pajautāja, ko mēs vedam. Atbildējām - principā to pašu, ko puiši - pārtiku, drēbes. Robežsardze jautāja - un kas vēl jums ir līdzi. Liene paskatījās, kas tad vēl tāds, un pateica, ka ģitāra. Ar to robežsardzei pietika - sieviete piegāja pie savas kolēģes pie lodziņa un ar šausmām teica (tulk.) - Nezinu, ko ar viņiem darīt... Viņiem tur ir ģitāra... Vēl var piebilst, ka mēs pārliecinoši stāstījām, ka dosimies uz Maskavu, jo Maskavas viesnīca Kuzminki bija galapunkts, kas minēts vīzām līdzi iedotajās paskaidrojošajās lapiņās.
Iepirkām saldējumu pirmajā tankštellē, sabildējāmies,
sapildījām lēto benzīnu un, vakaram laižoties pār Krievijas ceļiem, devāmies austrumu virzienā.
trešdiena, 2008. gada 13. augusts
Eclipse Tour brauciens noslēdzies
Vakar ap 22:30 ekspedīcijas dalibnieki biedzot sasniedza Rīgu, tikai divas dienas pēc sākotnēji plānotā aptuvenā ierakšanās laika. Bučas, mazliet sarunu un visi izklīda pa mājām, lai uzkrātu spēkus, apkopotu domas un dotos uz savām darba vietām (lielākajai daļai ekspedīcijas dalībnieku darbā bija jāierodas jau pirmdien). Lai arī ekspedīcija ir beigusies, šis emuārs savu eksistenci visticamāk vēl nebeigs, jo tuvākajā laikā paredzēts publicēt dalībnieku dienasgrāmatu. Dažas bildes no sagaidīšanas:
otrdiena, 2008. gada 12. augusts
Dalībnieku sagaidīšana
Šobrīd Novosibirskas Saules aptumsuma vērotāji varētu būt mazāk kā 200 km attālumā no Rīgas.
Viņi ziņo, ka aptuvenais ierašanās laiks Rīgā varētu būt no 21:00 līdz 22:00 (var arī būt vēlāk, tfu tfu tfu) pie VEF kultūras pils. Ja arī tu gribi redzēt sešus cilvēkus, kas nobraukuši aptuveni 11 000 kilometrus pa Krieviju un Kazahstānu ar "bobikiem" (UAZ), tad esi laipni gaidīts sagaidītāju pulkā.
Tiekamies pie VEF!
Dalībnieki sagaidīti :)
Viņi ziņo, ka aptuvenais ierašanās laiks Rīgā varētu būt no 21:00 līdz 22:00 (var arī būt vēlāk, tfu tfu tfu) pie VEF kultūras pils. Ja arī tu gribi redzēt sešus cilvēkus, kas nobraukuši aptuveni 11 000 kilometrus pa Krieviju un Kazahstānu ar "bobikiem" (UAZ), tad esi laipni gaidīts sagaidītāju pulkā.
Tiekamies pie VEF!
Dalībnieki sagaidīti :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)